Lūk, kā dzīvo pilsētā, kurā nav neviena bezpajumtnieka. Uzminiet, kurā valstī tas ir?

Kopš 2010. gada daudzās valstīs ir krasi pieaudzis bezpajumtnieku skaits. Bet Somijas galvaspilsētā, Helsinkos, bezpajumtnieku nav vispār, ziņo BBC. Kā viņiem tas ir izdevies?

Helsinkos nav bezpajumtnieku un lūdzēju, neviens neguļ uz ielas, ietinies guļammaisā vai lupatā. Bet ā nebija vienmēr. “Kad es biju maza, parkos un mežos gulēja simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku”,  – stāsta Helsinku mēra vietniece Sanna Vesikansa. “Bet tagad tā vairs nav. Ielas bezpajumtnieku Helsinkos nav vispār”.

Pēdējo 30 gadu laikā cīņa ar bezpajumtniekiem ir bijusi uzmanības centrā katrai Somijas valdībai. 1987. gadā bija vairāk nekā 18 tūkstoši bezpajumtnieku. Pēdējie dati uz 2017. gadu rāda, ka kā bezpajumtnieki tikuši identificēti aptuveni 6 600 cilvēki. Nospiedošais vairākums dzīvo ar draugiem vai ģimeni, vai arī pagaidu miteklī. Tikai daži patiešām guļ uz ielām.

Kā gan somiem tas izdevās?

No 2007. gada somu valdība veido politiku attiecībā pret bezpajumtniekiem, balstoties pēc principa “Vispirms miteklis”. Vienkāršāk sakot, tas nozīmē, ka bezpajumtnieks iegūst savu pastāvīgo mitekli. Pēc tam viņam tiek sniegta nepieciešamā palīdzība un atbalsts. Tā var būt ārstēšana no atkarībām, palīdzība jaunu prasmju apguvē vai darba meklēšanā.

Tas ļoti atšķiras no pieejas citās valstīs, kur patstāvīga māja tiek piedāvāta tikai pēc tam, kad bezpajumtnieks ir vērsies pēc palīdzības patversmē.

Viens no tiem, kurš patlaban dzīvo pats savā miteklī, ir Tomass Salmi, kurš kļuva par bezpajumtnieku, kad viņam palika 18 gadi. Viņš trīs gadus dzīvoja Helsinku ielās, kur vidējā minimālā temperatūra februārī ir -7 grādi. 

“Kad jūs zaudējat visu, tas patiešām nav svarīgi”, – viņš stāsta. “Jūs domājat par pašnāvību, un nebaidāties no nāves. Uz ielas ir auksti, jo īpaši ziemas vidū. Ja jūs guļat uz ielas, jūs varat nomirt”.

Tagad Tomasam ir pašam savs dzīvoklis lielā kompleksā, ko pārvalda Helsinku diakonijas institūts, viena no nelielajām organizācijām, kas piedāvā mitekļus somiem, kuri palikuši bez pajumtes.

Tagad viņam ir 24 gadi, un viņš saka, ka diakonijas institūts ir palīdzējis  izmainīts viņam savu dzīvi. Agrāk viņš daudz dzēra, kad dzīvoja uz ielas, bet tagad lieto alkoholu tikai brīvdienās.

Bezpajumtniekiem netiek uzstādīti nekādi nosacījumi. Pat, ja kāds turpina lietot narkotikas vai alkoholu, viņš tik un tā paliek mājā vai dzīvoklī, kamēr vien strādā kopār ar atbalsta dienesta darbiniekiem.

Viņi var maksēt īri no valsts maksātā mājokļa pabalsta, un palikt tur visu atlikušo dzīvi. “Viņi man pateica, ka tās ir manas mājas” – stāsta Tomass. “Neviens mani nevar izlikt no šejienes” es jautāju. “Nē, šīs ir tavas mājas, tu vari darīt visu, ko vēlies”.

“Kad man ir mājas, es varu meklēt darbu, iet mācīties, radīt ģimeni, atrast draugus. Bet, kad esat uz ielas, jums nekā tāda nav”.

Kopumā bezpajumtniekiem tika piešķirti 403 dzīvokļi Helsinkos un blakus pilsētiņā Espo. 64 gadus vecā Pia Rozenberga dzīvo tādā miteklī kopš 2014. gada, nodzīvojot uz ielas aptuveni 2 gadus. “Neskatoties uz to, ka esmu alkoholiķe, man ir atļauts dzert savā istabā”, – viņa stāsta.

Miteklis cilvēkiem nav lētes. Pēdējās desmitgades laikā Somija iztērēja aptuveni 300 miljonus eiro, piešķīra 3500 jaunas mājas bezpajumtniekiem un vairāk kā 300 palīgstrādniekus.

Tā ir liela summa! Kā jūs domājat, vai kaut kas tāds ir iespējams arī pie mums?

avots: lifter.world